Vietējais mājdzīvnieku tirdziņš, onkuļi novērtē sienāžus
Šoreiz blogā par Šanhajas mājdzīvnieku tirdziņu (kur var nopirkt arī Ķīnā tik populāros sienāžus), Šanhajas Zoo, kā arī par to, kas Ķīnā notiek ar noklīdušajiem suņiem un kaķiem un stāsts, kāpēc Ķīnā valrieksti dažviet ir dārgāki par zeltu.
Tā kā pagājušo nedēļ Kristaps vēl negāja bērnudārzā, tad izmantojām darbdienas, lai varētu apmeklēt bērnam interesantas vietas. Nedēļas sākums bija diezgan lietains, bet uz nedēļas otru pusi braucām apmeklēt divas vietas – mājdzīvnieku tirdziņu un Zooloģisko dārzu.
Tirdziņš atrodas salīdzinoši netālu no mūsu mājas un tur var nopirkt dažāda “mazā” izmēra mājdzīvniekus, zivis, putniņus, kaķēnus un kukaiņus, dzīvnieku barību, kā arī dažādus telpaugus. Par kukaiņiem ir atsevišķs stāsts. Nezinu, vai esmu to rakstījusi iepriekš, bet Ķīnā ļoti populāri turēt ir sienāžus kā mājdzīvniekus. Ja godīgi es nemāku atsķirt sienāžus no circeņiem vai siseņiem, bet es vados pēc angliskā nosaukuma Grasshopper. Vietām īpaši minēts, lai nejauc ar Crickets, kas būtu circeņi, jo tie esot vairāk kā cīnītāji, savukārt grasshopper kā dziedātāji. Tā kā viņu galvenā sūtība ir trokša radīšana jeb drīzāk sisināšana, tad iespējams tie būtu siseņi. Lai nu kā tur būtu, tas daudz neko nemaina, turpmāk manā tekstā tie būs sienāži. Tātad sienāžus pārdod mazā bambusa būrītī, vēlāk viņus var pārlikt uz nedaudz lielāku un smalkāku vietu. Viens maksā ap 15 – 30 RMB. Sienāži dzīvo pāris mēnešus un galvenokārt pārtiek no salātlapām un pupām. Tradicionāli viņi tiek izlikti uz balkona, lai ar savu sisināšanu attaicinātu silto vasaras gaisu. Bet nu jāsaka, ka tas troksnis, kas ir tajā tirdziņā, ir nenormāli skaļš (šeit video, kur ejam iekšā tirdziņā, uzsvars likts uz troksni, filmēju ļoti īsi, jo iepriekš saņēmu aizrādījumu par bildēšanu). Kaspara kolēģei Pekinā mājās bija sienāzis un tad viņa pa nakti lika viņu citā istabā, lai netraucētu gulēt. Kad esmu iesākusi sarunas, vai mums arī nevajadzētu paņemt kādu sienāzis īstu ķīnisku sajūtu gūšanai, man Kaspars atbild, ka sienāžos neesot nekāda intelekta un nav nekādas jēgas no viņiem. Un jāsaka godīgi, ka, apskatot viņus tirdziņā, tieši tāds iespaids arī man radās. Viņš sēž tai būrītī un taisa milzīgu troksni. Kādreizējos laikos turēt sienāzi mājās bija turīgo augstmaņu privilēģija, mūsdienās to var darīt ikviens. Interesanta lieta, ko ievēroju jau minētajā tirdziņā, ka pie sienāžu pārdevējiem, iespējams nopirkt arī tādu dažus milimetrus lielus kukaiņus mazās kastītēs pa dažādām cenām. Varbūt tie ir kādi īpaši svarīgas sugas pārstāvji. To nezinu, bet katrā ziņā izvēle ir milzīga un sienāzi var nopirkt kādu nu katrs vēlas. Tirdziņā izvēle arī zivtiņām un putniņiem bija liela. Bez telpaugiem, vēl bija nopērkami arī no valriekstu čaumalām līdzīga materiāla darinātas rokassprādzes un citus aksesuārus. Internetā izdevās atrast, ka tās ir Bodhi koka sēklas, kas ir liels retums, līdz ar to šī materiāla aksesuāri ir ļoti dārgi. Tās ir budisma lūgšanas krelles (Google - bodhi bead bracelet). Pārdevējiem ir palielināmie stikli un mazi svariņi, kur acīmredzot pircējiem nosver un ļauj izpētīt rokassprādzes. Meklējot šo informāciju uzgāju arī interesantu rakstu par valrieksta vērtību Ķīnā. Oriģinālu var lasīt šeit , bet galvenā doma ir, ka Ķīnā daudzi turīgie ķīnieši ir sākuši investēt naudu valriekstos. Ķīnā ļoti populāras ir tā saucamās rokas bumbas, kad divas bumbas apļo plaukstā. Tas veicina asinriti un visādi uzlabo veselību. Valriekstu bumbas, kas pirms 10 gadiem maksājušas 350 RMB (aptuveni 10 RMB ir 1 Ls, jeb 1,4 Eur), tagad maksā 20 000 – 30 000 RMB. Video (skat. zemāk) gan ir no 2012. gada, bet šeit raksts no 2014. gada nogales. Arī tur aprakstīts, ka dažu valriekstu bumbu cena pat pārsniedz zelta cenu. Kungs, kurš agrāk tikai varēja sapņot par savas mājas uzcelšanu, tagad gadā pārdod valriekstus par 2 miljoniem RMB. Reiz pat pārdevis riekstus par 160 000 RMB pārī. Visvērtīgākie ir lielie valrieksti ar simetrisku čaumalas rakstu. Sīkāk var palasīt jau augstākminētajā rakstā par to. Bet nu jā, ķīnieši mazliet sagājuši “sviestā” ar valriekstiem. :)
Tirdziņš atrodas salīdzinoši netālu no mūsu mājas un tur var nopirkt dažāda “mazā” izmēra mājdzīvniekus, zivis, putniņus, kaķēnus un kukaiņus, dzīvnieku barību, kā arī dažādus telpaugus. Par kukaiņiem ir atsevišķs stāsts. Nezinu, vai esmu to rakstījusi iepriekš, bet Ķīnā ļoti populāri turēt ir sienāžus kā mājdzīvniekus. Ja godīgi es nemāku atsķirt sienāžus no circeņiem vai siseņiem, bet es vados pēc angliskā nosaukuma Grasshopper. Vietām īpaši minēts, lai nejauc ar Crickets, kas būtu circeņi, jo tie esot vairāk kā cīnītāji, savukārt grasshopper kā dziedātāji. Tā kā viņu galvenā sūtība ir trokša radīšana jeb drīzāk sisināšana, tad iespējams tie būtu siseņi. Lai nu kā tur būtu, tas daudz neko nemaina, turpmāk manā tekstā tie būs sienāži. Tātad sienāžus pārdod mazā bambusa būrītī, vēlāk viņus var pārlikt uz nedaudz lielāku un smalkāku vietu. Viens maksā ap 15 – 30 RMB. Sienāži dzīvo pāris mēnešus un galvenokārt pārtiek no salātlapām un pupām. Tradicionāli viņi tiek izlikti uz balkona, lai ar savu sisināšanu attaicinātu silto vasaras gaisu. Bet nu jāsaka, ka tas troksnis, kas ir tajā tirdziņā, ir nenormāli skaļš (šeit video, kur ejam iekšā tirdziņā, uzsvars likts uz troksni, filmēju ļoti īsi, jo iepriekš saņēmu aizrādījumu par bildēšanu). Kaspara kolēģei Pekinā mājās bija sienāzis un tad viņa pa nakti lika viņu citā istabā, lai netraucētu gulēt. Kad esmu iesākusi sarunas, vai mums arī nevajadzētu paņemt kādu sienāzis īstu ķīnisku sajūtu gūšanai, man Kaspars atbild, ka sienāžos neesot nekāda intelekta un nav nekādas jēgas no viņiem. Un jāsaka godīgi, ka, apskatot viņus tirdziņā, tieši tāds iespaids arī man radās. Viņš sēž tai būrītī un taisa milzīgu troksni. Kādreizējos laikos turēt sienāzi mājās bija turīgo augstmaņu privilēģija, mūsdienās to var darīt ikviens. Interesanta lieta, ko ievēroju jau minētajā tirdziņā, ka pie sienāžu pārdevējiem, iespējams nopirkt arī tādu dažus milimetrus lielus kukaiņus mazās kastītēs pa dažādām cenām. Varbūt tie ir kādi īpaši svarīgas sugas pārstāvji. To nezinu, bet katrā ziņā izvēle ir milzīga un sienāzi var nopirkt kādu nu katrs vēlas. Tirdziņā izvēle arī zivtiņām un putniņiem bija liela. Bez telpaugiem, vēl bija nopērkami arī no valriekstu čaumalām līdzīga materiāla darinātas rokassprādzes un citus aksesuārus. Internetā izdevās atrast, ka tās ir Bodhi koka sēklas, kas ir liels retums, līdz ar to šī materiāla aksesuāri ir ļoti dārgi. Tās ir budisma lūgšanas krelles (Google - bodhi bead bracelet). Pārdevējiem ir palielināmie stikli un mazi svariņi, kur acīmredzot pircējiem nosver un ļauj izpētīt rokassprādzes. Meklējot šo informāciju uzgāju arī interesantu rakstu par valrieksta vērtību Ķīnā. Oriģinālu var lasīt šeit , bet galvenā doma ir, ka Ķīnā daudzi turīgie ķīnieši ir sākuši investēt naudu valriekstos. Ķīnā ļoti populāras ir tā saucamās rokas bumbas, kad divas bumbas apļo plaukstā. Tas veicina asinriti un visādi uzlabo veselību. Valriekstu bumbas, kas pirms 10 gadiem maksājušas 350 RMB (aptuveni 10 RMB ir 1 Ls, jeb 1,4 Eur), tagad maksā 20 000 – 30 000 RMB. Video (skat. zemāk) gan ir no 2012. gada, bet šeit raksts no 2014. gada nogales. Arī tur aprakstīts, ka dažu valriekstu bumbu cena pat pārsniedz zelta cenu. Kungs, kurš agrāk tikai varēja sapņot par savas mājas uzcelšanu, tagad gadā pārdod valriekstus par 2 miljoniem RMB. Reiz pat pārdevis riekstus par 160 000 RMB pārī. Visvērtīgākie ir lielie valrieksti ar simetrisku čaumalas rakstu. Sīkāk var palasīt jau augstākminētajā rakstā par to. Bet nu jā, ķīnieši mazliet sagājuši “sviestā” ar valriekstiem. :)
Turpinājumā par Šanhajas Zooloģisko dārzu (bildes interneta lēnuma dēļ diemžēl šodien nevaru ielikt, bet būs vēl). Jāsaka godīgi, biju mazliet vīlusies. Tā kā salīdzinoši nesen bijām bijuši uz Pekinas Zoo, tad varēju salīdzinot ar to. Lai arī Šanhajas Zoo bija labāks plānojums (cauri Zoo gāja viena centrālā taka, kas sākās un beidzās vienā vietā), tomēr būri un nožogojumi bija diezgan nolaisti un pabriesmīgā stāvoklī. Kā Latvijas Zoo būri pirms rekonstrukcijas. Ārā bija +32 grādi, līdz ar to dzīvniekiem bija diezgan pagrūti, īpaši līdzjūtību izsauca Arktikas lapsas, kas ar savu biezo kažoku sēdēja uz tādas smilšanais betona grīdas un gandrīz mira nost no karstuma bez iespējām patverties iekštelpās. Un citur raksta, ka Šanhajā un Pekinā dzīvniekiem Zoo ir ļoti labi apstākļi salīdzinot ar citu pilsētu Zoo, tad kā ir tur. Dzīvnieki bija tikpat daudz kā Pekinas Zoo, šeit gan pirmo reizi mūžā ieraudzīju degunradžus, sarkanās pandas un gorillas, ko nebija sanācis iepriekš redzēt. Pekinā daudzi vecāki bija paņēmuši līdzi salātlapas un burkānus, ar kuriem bērni baroja dzīvniekus. Šoreiz mēs arī paņēmām līdzi sagrieztu vienu burkānu, gurķi un salātlapas un neskatoties uz aizliegumiem iedevām dažam zvēram. Nospriedām, ka nekas slikts jau dzīvnieciņiem no tā nebūs. Jāsaka gan, ka brīdī, kad ap mums sastājās neliels pūlis, kas vēroja kā žirafe pieliekusies mums 2 m attālumā uzlasa mūsu mestos burkānu gabaliņus, atnāca sargs, kurš aizrādīja, ka nevar barot. Bijām gan jau visus burkāna un gurķa gabalus iedevuši (ja neskaita to, kurus Kristaps paziņoja, ka pats apēdīs - “īā īā oķi nē ņam ņam, ķiķī oķi ņam ņam” (žirafe neēdīs gurķis, Kiki pats gurķi apēdīs)). Šanhajas Zoo vairāk bija padomāts par dzīvnieku nebarošanu un daudzi zvēru būri atradās aiz nelieliem krūmiņiem, vai grāvīša, lai netiktu pāri un nebarotu. Man gorillas patika vislabāk, nebiju domājusi, ka tik cilvēcīgs viņiem tas acu skatiens. Viņš tā paskatījās uz mani ar sejas izteiksmi - nu es te sēžu un sēžu. Nu, cilvēcīgums bija tik tālu, līdz viņš kārtējo reizi atrija savu ēdamo un ar pirkstiem liekot to mutē, apēda to. Uzslaucīja ar roku, lai pēc piecām minūtēm atkārtotu šo darbību. Tā darīja visas gorillas un tas nebūt nebija pievilcīgs skats, bet neko daudz par gorillām nezinu, varbūt tas ir veids kā viņi pārstrādā pārtiku. Katrā ziņā nodarbi viņi bija sev atraduši.
Zoo bija pārteidzošo patukšs, vai nu karstuma, nesezonas vai darbdienas dēļ. Atradām arī mazu pērtiķēnu māju, kurā mazi pērtiķu bērniņi gulēja tādās kā jaundzimušo gultiņās un tika baroti ar pudelīti. Tas gan bija mīlīgs skats.
Zoo bija pārteidzošo patukšs, vai nu karstuma, nesezonas vai darbdienas dēļ. Atradām arī mazu pērtiķēnu māju, kurā mazi pērtiķu bērniņi gulēja tādās kā jaundzimušo gultiņās un tika baroti ar pudelīti. Tas gan bija mīlīgs skats.
Šoreiz man tāds pagarš atkal ieraksts sanāks, bet nobeigumā par dzīvniekiem runājot, gribēju izstāstīt, kas notiek ar suņu un kaķu patversmēm un mājdzīvnieku turēšanu Ķīnā. Pirms pāris nedēļām iepazinos ar vienu latvieti, kas ir izveidojusi dzīvnieku draugu klubu, un kura kopā ar līdzīgi domājošiem jauniešiem palīdz atrast pamestiem suņiem un kaķiem jaunas mājas. Viņi pa saziedotiem līdzekļiem ved dzīvniekus pie ārstiem, potē, veic operācijas, tur pie sevis mājās, kamēr atrod kādus patstāvīgus jaunos saimniekus. Neko iepriekš par šo nebiju dzirdējusi, tāpēc tās lietas, ko stāstīja Līva, lika šausmās nodrebināties. Ķīnā nav izstrādāts nekāds dzīvnieku aizsardzības likums, suņu un kaķu patversmes ir nodibinājušas nevalstiskās organizācijas. No valsts puses suņus (par kaķiem nezināšu) ved uz tā saucamo Pound jeb novietni. Šanhajā ir viena tāda novietne. Suņi tur tiek turēti visi kopā lielā nožogojumā un netiek ne baroti, ne dzirdināti. Esmu redzējusi arī drausmīgu video, kur tiek filmēta šada veida novietne, kur dzīvie suņi atrodas kopā ar tiem, kas nomiruši. Mirstība šādā novietnē ir 80 %. Par suņiem gādā brīvprātīgie, kas, iespēju robežās, atnes ēdamo un nomaina ūdeni. Ziemā dzīvniekiem iet daudz trakāk. Līvas paziņa, kurai ir zināms blats pie šādas iestādes vadības, izpērk pa nelielām naudiņām šos suņus, saved kārtībā un meklē viņiem jaunas mājas vai turot šos suņus pie brīvprātīgajiem vai ievietojot šim mērķim paredzēts puslegālās patversmēs. Vairāk par viņu varoņdarbiem var redzēt šajā blogā , kur viņi apraksta izglābtos suņus. Man tas mazliet atgādināja Latvijas lepnumu nomināciju "Dzīvnieku draugs". Kamēr runājāmies ar Līvu, pie mūsu galdiņa pienāca viens ārzemnieks un prasīja, kā Līva savus suņus dabūjusi uz Ķīnu, jo izrādās arī tur ir īpaša procedūra, kas man bija pilnīgi sveša. Iebraucot Ķīnā mājdzīvniekam ir jāatrodas karantīnā vismaz nedēļu. Dzīvnieks tiek savākts lidostā uz aizvests uz karantīnas vietu, kur saimnieki nedrīkst doties līdzi, kā arī apmeklēt savu mājdzīvnieku nedēļas laikā. Tev tiek parādītas bildes, kur mājdzīvnieks atradīsies. Pirmā nedēļa maksā aptuveni 2000 RMB, katra diena klāt 100 RMB par dzīvnieku. Ja pēc nedēļas dzīvnieks ir vesels, balstoties uz ķīniešu standartiem, tad dzīvnieks tiek nogādāts pie saimnieka un mājās, cik saprotu karantīna, jāturpina vēl 3 nedēļas. Līvas paziņas bija teikuši, ka ir suņi, kas pēc karantīnas nedēļas vairs nekad neesot tādi kā agrāk. Un esot diezgan interesants skats, kad suns uz mopēda tiek atvests pie saimnieka. Nu jā, ir mēģināti atrast dažādi appiešanas ceļi, vešana caur Honkongas tuvāko pilsētu Šenžeņu utt. Līva savus divus suņus adoptējusi Šanhajā un vedīs atpakaļ uz Latviju.
Nu vēl par Ķīnu var runāt par šausmu stāstiem suņu sugu audzēšanā, mājdzīvnieku barību ražošanā, mājlopu, mājputnu audzētavām, par lāču audzētavām, no kuriem drastiskos apstākļos iegūst žulti, kas pēc ķīniešu tradicionālās medicīnas izārstē gandrīz visu (info šeit), par to, ka Ķīna patērē divreiz vairāk gaļu kā Amerika (šeit), līdz ar to šausmu stāsti par dzīvnieku audzēšanu tikai paliek arvien vairāk un vairāk. Bet nu tāda ir Ķīna ar 1,3 miljards iedzīvotājiem. Drastiski izturās pret dzīvniekiem, bet iegulda naudu valriekstos.
Lai nobeigtu uz nedaudz pozitīvākas nots, te būs bilde, kur mans dārgais vīrs paraksta sadarbības līgumu ar Ķīnas pilsētu Ningbo. Oficiālā informācija par šo līgumu latviski šeit, ķīniski šeit, šeit un šeit, neoficiāli ķīniskā bloga informācija ir, ka brīdī, kad Kaspars kāpa uz skatuves, fonā esot skanējis “Final Countdown” melodija (ļoti optimistiski līguma parakstīšanai :)). Viņš centies uzkāpt uz skatuves īpaši nesmaidot par šo un un priecājoties, ka fonā neskan melodija no filmas “Rokijs” :). Kopumā es saprotu, ka arī šī izstāde bijusi veiksmīga un Latvijas uzņēmēji ir apmierināti ar iegūtajiem kontaktiem. Ķīniski video šeit.
Nu vēl par Ķīnu var runāt par šausmu stāstiem suņu sugu audzēšanā, mājdzīvnieku barību ražošanā, mājlopu, mājputnu audzētavām, par lāču audzētavām, no kuriem drastiskos apstākļos iegūst žulti, kas pēc ķīniešu tradicionālās medicīnas izārstē gandrīz visu (info šeit), par to, ka Ķīna patērē divreiz vairāk gaļu kā Amerika (šeit), līdz ar to šausmu stāsti par dzīvnieku audzēšanu tikai paliek arvien vairāk un vairāk. Bet nu tāda ir Ķīna ar 1,3 miljards iedzīvotājiem. Drastiski izturās pret dzīvniekiem, bet iegulda naudu valriekstos.
Lai nobeigtu uz nedaudz pozitīvākas nots, te būs bilde, kur mans dārgais vīrs paraksta sadarbības līgumu ar Ķīnas pilsētu Ningbo. Oficiālā informācija par šo līgumu latviski šeit, ķīniski šeit, šeit un šeit, neoficiāli ķīniskā bloga informācija ir, ka brīdī, kad Kaspars kāpa uz skatuves, fonā esot skanējis “Final Countdown” melodija (ļoti optimistiski līguma parakstīšanai :)). Viņš centies uzkāpt uz skatuves īpaši nesmaidot par šo un un priecājoties, ka fonā neskan melodija no filmas “Rokijs” :). Kopumā es saprotu, ka arī šī izstāde bijusi veiksmīga un Latvijas uzņēmēji ir apmierināti ar iegūtajiem kontaktiem. Ķīniski video šeit.
Vēl bildes no mums netālu esošā bērnu spēļlaukuma iekštelpās. Izrādās 10 min braucienā ar mopiku no mūsu mājām tādā kā pagrabā ir liela Bērnu Sporta pils, kur var nopirkt gandrīz visu un tur ir arī lēts bērnu rotaļlaukums (35 RMB bez laika ierobežojuma). Svētdien aizgājām uz turieni, paēdām pusdienas japāņu restorānā un vakarā apmeklējām mūsu mājas peldbaseinu. Lieliksi pavadīta diena!
RSS Feed
